Informācija plašsaziņas līdzekļiem
2024.gada 14.oktobrī

Vecākais sieviešu koris Latvijā konkursā Kalamatā, Grieķijā, izcīna zeltu savā kategorijā

Svētdien, 13. oktobrī, Studenšu Prezidiju konventa koris (S!P!K! koris) 5. Kalamatas starptautiskajā koru konkursā izcīnījis Zelta diplomu un uzvaru viendabīgo koru kategorijā. Latvijas vārds izskanēja starp septiņiem spēcīgākajiem koriem konkursa Grand Prix. Kopumā konkursā piedalījās 26 kori no 14 valstīm.

“Šis bija mūsu pirmais starptautiskais koru konkurss ārpus Latvijas kopš kora atjaunošanas 2001.gadā, tāpēc par rezultātu esam jo īpaši gandarītas. Lepojamies, ka Latvijas vārds, kā arī četru latviešu komponistu skaņdarbi izskanēja pasaulē, starp augsta līmeņa priekšnesumiem. Īpašs prieks bija nest latviešu studenšu korporāciju krāsas pasaulē,” ar gandarījumu rezumē S!P!K! kora diriģente un mākslinieciskā vadītāja Dace Bite.

Konkursā koris kopumā izpildīja sešus skaņdarbus a capella (bez instrumentāla pavadījuma) – grieķu komponista Nikos Tsotras “Sta nioloyia tou kerou”, amerikāņu komponista Randall Thompson “Alleluia”, latviešu komponistu Pētera Vaska “Ods nokrita no ozola”, Ērika Ešenvalda “Long road”, Lauras Jēkabsones “Dindaru dandaru” un Irīnas Mihailovskas “Ticība”.

Konkurss “Kalamata International Choir Competition and Festival”, kuru rīko starptautiskā kultūras organizācija “INTERKULTUR”, norisinājās no 10. līdz 13.oktobrim Kalamatā, Grieķijā. Festivāla Grand Prix ieguva Ārhusas Akadēmiskais koris (Dānija). Plašāk par konkursu: www.interkultur.com.

S!P!K! koris ir pirmais sieviešu koris Latvijā, dibināts 1927.gadā, atjaunots 2001., bet intensīvu darbību atsācis 2011.gadā. Tajā dzied tikai latviešu studenšu korporāciju locekles no 11 akadēmiskajām mūža organizācijām. Kori vada Dace Bite (diriģente un mākslinieciskā vadītāja) un Lāsma Pommere (diriģente un kormeistare).

Plašāk par kori: www.spkkoris.lv.

Informāciju sagatvoja:
Ieva Lazdiņa
S!P!K! kora dalībniece
26158480
spkkoris@gmail.com

---

 

Dienasgrāmatas ievadam¹

2024.gada sākumā beidzot padevos Imeria konfilistru spiedienam un iestājos Studenšu Prezidiju konventa korī. Es nekad dzīvē nebiju korī dziedājusi. Iestājoties jau brīdināju diriģenti, ka rudeņos varēšu tikt uz mēģinājumiem reizi divās nedēļās, jo vakaros lasu lekcijas, un darba slodze ir par traku. Te Tev nu bija, smagi iemīlējos korī un kordziedāšanā.

Rudenī nācu uz mēģinājumiem divreiz nedēļā un vēl kādu svētdienu pieķērām klāt, jo gatavojāmies koru konkursam Grieķijā. Iegāju azartā – programma sarežģīta, vienkārši kauns slikti dziedāt. Vienmēr biju ar skaudību klausījusies par koru piedzīvojumiem konkursu braucienos un domāju – kā gan tas ir? Kā var vadīt tik lielu grupu? Ko viņi dara tajos braucienos? Ja nu ir interese, tad te ir lodziņš, pa kuru ielūkoties – kā tad notiek tie koru braucieni uz konkursiem. Varat iepazīties ar manu pavisam minimāli cenzēto dienasgrāmatu, ko rūpīgi rakstīju katru dienu. 

¹Dienasgrāmata nedaudz cenzēta tikai un vienīgi datu aizsardzības nolūkos.

---

 

Ceturtdiena, 2024. gada 10. oktobris

Kýrio Termatikó, Attiki Odos, Spata 190 04, Grieķija | 26°C

---

Piektdiena, 2024. gada 11. oktobris

Kalamata 241 00, Grieķija | 24°C

Nogulēju sportisko koristu kopskriešanu kaut kādā nakts vidū – 7 no rīta. Skrienu viena pati gar izžuvušu upi, riska pilna pelde jūrā un izkrējiens cauri vilcienu muzejam atceļā. Man pievienojās sportiskais grieķu kaķis, līdz šim biju skrējusi tikai ar saviem suņiem!

Tautastērpu muzeja apmeklējums. Pušķi (vilnas) uz vīriešu kurpēm ir lai pasargātu tās no zāles slapjuma. Sievietēm sarkanas vilnas jostas – gan jostas, gan var bērnu ielikt, gan pirkumus sakrāmēt. Kabatiņas vestē – bērna barošanai. Rotas ar naudu – kad iebrūk turki un izdzen no mājām, tad visa bagātība līdzi. Ļoti praktiski tie tautastērpi. 

Pludmalē nopeldējāmies. Īpaši labi jūrā skanēja Nāru dziesma. Bet sabiedriskajā autobusā labi skanēja Rozēm kaisu istabiņu… Pēc peldēšanas jāpaēd! Uzminiet ko? 

Mēģinājums vecajā stacijā. Sviedri līst. Stacijas saimniekam ļoti patika dziedāšana, īpaši laikam Alleluia. Iedeva cepumus – tas mūsu pirmais Grand Prix. Pēc mēģinājuma laiks pastaigai. Ieejam baznīcā, viss vienā zeltā, sveces smaržo un lūgšanas kāpj pa taisno uz debesīm 

Vakarā koncerts pilsētas galvenajā laukumā. Īsta liela skatuve ar spožām gaismām. Dziedājām ar baudu un saprotu kā rodas skatuves atkarība.

Pēc koncerta – kam gulēšana, kam vakarēšana uz siltā balkona mēness gaismā. To nevar aprakstīt, jo jokus divreiz neizstāstīsi.

---

 

Sestdiena, 2024. gada 12. oktobris

Kalamata 241 00, Grieķija | 26°C

Šorīt saņēmos uz kopīgo rīta skrējienu un jūras peldi saullēktā, kur, siltā jūrā šūpojoties, var vērot, kā saule lēnītēm rāpjas pāri kalnu galiem.

Rīta sapulcē diriģente paziņo, ka balsu taupīšanas nolūkos šodien neko nedrīkst. Vīnu nedrīkst, seksu nedrīkst, peldēties nedrīkst. Ko lai tagad dara Grieķijā? Nolemjam iet uz tirgu un pēc tam uz kapiem, ko gan citu!? Tirgū vīnogu, kastaņu kalni, zāļu tēju smarža, netirgojama paskata granātāboli plīstoši no sulīguma un salduma, olīves, eļļa, kazas siers… Kapos viss marmorā – te bagāžniekā grābeklīša vietā pudele ar Fairy. Kapu vāverēm te neiespējami būtu dzīvot. Pie kopiņām pastkastītes, kur liek svecītes un tad caur kastītes caurumiņiem smuki krusts spīd…

Mēģinājums viesnīcas foajē ar tam sekojošu pauzīti, kas izvērtās par tirgus dienas medījuma notiesāšanu! Konkursa skatuves iemēģināšana – dotas tikai 10 minūtes, no satraukuma notiek visādi brīnumi, dziesmas jūk un ķeras. 

Kopīgi aizejam papusdienot. Dabūju šķīvi ar gaļas kalnu. Izrunājāmies par kāzām un bērēm, kā jāballējas un cik dziļi kapu jārok. Nogurums ir mani panācis, jau pie galda nevaru vairs noturēt acis vaļā. Viesnīcā iekrītu gultā un noguļu divas stundas. Ak jel, kā to vajadzēja! Labi, ka ir diriģente, kas visu aizliedz un kam es vēl klausu! 

Nu TAS ir klāt. Pus gadu gatavojušās, tagad tam jānotiek. Ar erotisku gurnu šūpošanu iesildamies un iedziedamies viesnīcas foajē (Tā vajag! Dziedāšana lielā mērā tāda mehāniska lieta). Visas satraukušās, pieklusušas. Konkursa norises vietā katrai savi veidi kā stress izpaužas – daža nebeidzami dungo, cita gaitenī mēģina nomierināties, pēdējie skropstu tušas un lūpu krāsas triepieni sejā, svārki līdz padusēm un… ejam.

Uz skatuves es aizraujos. Koncentrējos un vienlaicīgi izdzīvoju katru dziesmu. Tā, lai ir caur sirdi izdziedāta. Vienu dziesmu jaucos, esmu ar to pēc tam neapmierināta. Bet, man liekas, ka kopumā esmu izdarījusi maksimumu ko varēju. Nokāpjam no skatuves un tad iet vaļā – asaras, īstas lielas asaras straumēm, apskāvieni, tādi cīši cīši. Nu kaut šī mirkļa vērti bija visi tie dziedāšanas sviedri pusgada garumā. Dace ir apbrīnojama diriģente – ar harizmu, līdere, ar humora izjūtu, mērķi, radošumu, stingrību… Līderības skola kā papildus bonuss dalībai korī. 

Pēc koncerta divas skatītājas pienāca un teica, ka esot raudājušas. Grieķu komponists bija stāvā sajūsmā par to kā mēs viņa dziesmu dziedājām. Sirsnīgi kolektīvi pateicamies diriģentei Dacei un Gundegai un ejam nolikt tērpus, lai nopeldētos.

Svinības pie jūras. Ak, nu tas gan bija vareni – peldējām  naktī un jūrā dziedājām nāru dziesmu, tad sasēdām krastā un dziedājām dikti smeķīgas dziesmas. Te arī uzzinājām, ka esam tikušas finālā un rīt jādzied vēl…

---

 

Svētdiena, 2024. gada 13. oktobris plkst. 07.51

Kalamata 241 00, Grieķija | 27°C

Rīta skrējiens ar putniem kokos, dievkalpojuma dziedājumiem visās baznīcās un vingrošanu dziedājuma un baznīcas zvanu pavadījumā.

Pēc mierīgas priekšpusdienas izdziedam repertuāru, paēdam salātiņus un dodamies uz konkursa vietu. Finālā tikuši 7 kori, trīs no tiem profesionāļi. Šodien jau ir iekšā miers un varam baudīt muzicēšanu. Pēc konkursa lielais fotografēšanās drudzis – ja nu jūsu Facebook lenti nopludināja rozā brunči, tad tās bijām mēs.

Pēcpusdienā koru gājiens – dziedājām kā trakas, Zaļā krūze izskanēja pat divas reizes. Tājās bildēs es kā Zaļās krūzes evanģēliste… Beigās balsis piesmakušas. Laukumā iedzērām kafiju un svaigi spiestu apelsīnu sulu un devāmies uz noslēgumu un apbalvošanu. Ar sirdi cerējām, bet prātu skaidrs, ka Grand Prix nebūs, jo finālā bija izcili, profesionāli kori. Mūsu izaugsme bija kosmisks izrāviens, bet ar to nepietiek. Enerģija lielajā zālē mums lēnām sāk izbeigties, bet nebeidzas sudraba un zelta diplomstraume dažādās kategorijās. Laurus plūc Šveices kori un Dānijas koris, tie tiešām arī bija izcili. Bet mums tomēr vairāk kā izcili – saņēmām labus punktus un zeltu savā kategorijā, ar augstākās sarežģītības programmu. Jau tāds saguris prieks un tomēr tāda neliela vilšanās nolasāma sejās. Bet Dace, ģēnijs, atrada un pateica pareizos vārdus un sejas “salikās pa vietām”.

Aizbraucām uz viesnīcu, tāds vīlies apjukums un sagurums, laikam pat jau vakar pie jūras bija svinību kulminācija. Tomēr mēs ar diriģenti un kora prezidenti uzstājīgi salikām uz ielas pie viesnīcas galdiņus, sasēdāmies, sagriezām vīnogas, melones, sieru un ai ai ai kāda ballīte aizgāja…. Dziedājām līdz vieniem pa visu kvartālu un skaidri sapratām, ka esam labākās. Dāņu kora puiši gāja garām un priecājās.

Nakts beidzās uz baznīcas kāpnītēm ar Veidenbauma dzeju. Nu ko vēl var vēlēties?

---

 

Pimdiena, 2024. gada 14. oktobris

Kalamata 241 00, Grieķija | 16°C

Iespējams, ka es kādreiz biju aizdomājusies, ka pamuzicēšu ar līgām. Bet ka sportošu ar līgām un viņas mani vēl dzenās – nu to gan nebiju nosapņojusi! Attēlā es un viss s!k! Līga prezidijs, rīta skrējiens.

Pilnībā ļaujos plūsmai un eju ar Daci uz pili, kuru nemaz īpaši negribēju redzēt. Esmu atmetusi vēlmi kaut ko daudz nebijušu apskatīt, tā vietā baudu cilvēkus un viņu stāstus. Pati sevi nepazīstu. Lai paliek vēsturei – šodien te rodas, iespējams, jaunais kora nosaukums ko ierosina Ilze, <bet kāds – to cenzēju>. Nu redzēsim kur tas aizvedīs. Izstaigājam to cietoksni, ejam uz jūru, pa ceļam iedzeram svaigu apelsīnu sulu, sarunas par profesionāla kora dzīvi, ambīcijām, cīņu, karjeru.

Pie jūras jau pilns ar koristēm Dēzija novada ūdens vingrošanu, kas visā savā nevainībā tomēr izskatās maksimāli erotiska un ātri kļūst par visas pludmales hitu, grieķi gandrīz krīt ar sirdstriekām. Es pēc tam nolemju sauļošanās vietā papeldēt, jo te brīva un it kā droša peldēšana – jūra mierīga, neviens netraucē, sāļais ūdens ceļ uz augšu. Mēģinu Stravas kartē izpeldēt burtus SPK. Īpaši labi neizdodas, bet koristes izdomā dažādus pielietojumus – būšot kora cirķelis vai jaunais logo. 

Pusdienās izcilas zivis, saldējums un tad jau autobuss uz Atēnām.

Atēnās iekārtojamies dzīvokļos. Mūsējo sauc Afrodīte, nu kā zinājuši… Ātrais skrējiens uz veikalu pēc brokastu pārtikas, kafijas un tualetes papīra. Sanākam kopā mūsu dzīvoklī. Uz durvīm liels uzraksts “nepulcēties, no party”. Ha ha, dzīvoklī sanāca 30 koristes. Ar grūtībām mēģinājām noturēt kluso vakaru. Gandrīz izdevās, katrā ziņā neviens nenāca rāties. 

---

 

Otrdiena, 2024. gada 15. oktobris

Athina 106 76, Grieķija | 21°C

Izcils agrā rīta skrējiens Atēnās – ar saullēkta sagaidīšanu. Vēss, cilvēku nav, apkārt kā Baiba saka “drupačas” – majestātisks skaistums. Un viesnīcā čaklās Afrodītes sagaida ar brokastīm. Diena izdevusies!

Trīs stundu ekskursija pa Atēnām. Nu briesmīgi karsti, garlaicīgi un pilns ar cilvēkiem. Pēc šī patiesā pārdzīvojuma aizejam ar Daci, Gundegu un Elīnu paēst. Atrodam zivju restorānu ar labām atsauksmēm, bet pienākot secinām ka aizdomīgi “prasti” tomēr saņemamies un paliekam. Tā bija laba izvēle – labi pasēdējām, parunājām, lieliskas zivis, otrs dienas labākais notikums. Neskati restorānu pēc galdiņa! 

Kopīgas vakariņas restorānā pie jūras. Pirms tam es un Daces puiši (ir atbraukusi Daces ģimene) vēl ieskrienam nopeldēties. Laikam jau sagurums dara savu – paēdām, nokūkojām kādu laiciņu un devāmies mājās. Lielā dziedāšana visās vietās un laikos ir beigusies. Uz vienu sportisku bildi pie marmora stadiona gan saņēmāmies. 

---

 

Trešdiena, 2024. gada 16. oktobris plkst. 12.17

Aegina, Grieķija  | 21°C

Šodien braucam uz salu. Vakar gide teica, ka uz salas neesot ko darīt. Tad nu izpildīju mājas darbu, sapūlējos meklēt kā pavadīt dienu tik garlaicīgā un sliktā salā. Paldies gidei par lielisko dienu – bijām labi sagatavojušās un patiesībā brīnišķīgo salu izbaudījām no sirds! 

Man ļoti gribējās iznomāt motorolleri, zināju, ka vēl viena koriste ir braucēja. Bet pēkšņi vēl kādām piecām radās iedvesma, ka šī varētu būt pirmā reize, kad izbraukt. Nu, es drusku panervozēju, bet padomāju, ka izdarāms. Labi, ka nomas vietā iedeva izmēģināt. Mēģinājums beidzās puķu dobē un, par laimi, bez cietušajiem. Meitenes bez motopieredzes tomēr izlēma nomāt elektriskos velosipēdus, kas vēlāk izrādījās lieliska izvēle – visas bija ļoti laimīgas. 

Nu bet mēs… varenās motobraucējas matiem un kleitām plīvojot devāmies ceļā. Vienā pusē tirkīzzila jūra, baltas bākas un mājas, zili logu slēģi un soliņi, rozā puķes, otrā pusē veci olīvkoki un pistāciju birzis. Nu ļoti! 

Pirmā pietura – pamests ciems kalnos Paleohora. Tā man bija nebijusi pieredze – kādas 20 pamestas mājas, kur katra iekārtota kā baznīca. Nevis nolaisti gruveši, bet ļoti filigrāni, senatnīgi, rimti, skaisti. Izkāpelējāmies, pie reizes apmierināju savu apspiesto vajadzību pastaigāt pa kalniem. 

Tad, protams, jābrauc peldēties. Atgriežamies jūras malā, pa ceļam nopērku kefīriņu, Grieķijas apelsīnus, sanāk pat mazais pikniks. Peldam, kaifojam. Atrodam kartē restorānu, kas izskatās lieliski nomaļā vietā. Nolemjam braukt cik vien iespējams gar jūru, jo lielais ceļš iegriežas tālāk ciematos. Izbraucam pie jūras, bet tur tāds maza, akmeņaina, drusku smilšaina taka, ko varētu saukt labākajā gadījumā par velo celiņu. Tāds enduro tipa motorolleru brauciens kleitās un flipflopos. Bet neba nu mēs knapās! Brauksim, jo gribam jūru. Vienā bīstamā nobraucienā, pati kaut kā izkratījos, pagriežos skatos kā iet otrai braucējai. Un viņa … gāžas. Skatos kā palēninātā filmā kā krīt uz asajiem krasta akmeņiem, priecājos, ka galvā ķivere. Pieceļas un viss ir kārtībā, dzelzs lēdija nudien! Tik drusku nobrāzts plecs, kāja. Pieceļam rolleri, braucam tālāk. Drāma, par laimi, izpaliek. 

Restorāns tiešām ir pilnīgā nomalē, pie pašas jūras, krāsainiem krēsliem, mēs esam vienīgās. Iznāk vīriņš, ēst varot dabūt, tik lai mēs izvēlamies zivis. Izvelk divas, vēl asins notek cik svaigas. Ēdam tzatziki, grieķu salātus, maizi apslacītu ar olīveļļu, svaigi grillētu baby-tunci, zeltaini apceptus kartupeļus un piedzeram svaigu apelsīnu sulu. Kad atteicāmies no alus, vīna un uzu (jo pie stūres), man pat piedāvāja uzpīpēt (bet es taču nepīpēju!). 

Tālāk braucam uz ciemu Perdika, kas ir salas otrā pusē. Izlemjam braukt caur vidieni – visapkārt smaržo, braucam caur olīvju un pistāciju dārziem, saule svilina seju un rokas.

Izbraucam otrā pusē, atkal mainās ainavas – jūra te tumšāka, brīžiem braucam cauri eikaliptu alejai. Perdika ir tāds šaurs zemes strēķis, gar vienu malu restorāni, viducī šauras ieliņas ar rozā ziedu kupenām un granātābolu ķekariem pagalmos. Galā baznīciņa, kur par ziedojumu apgādājamies ar baznīcas svecēm un vīraku. 

Uzpildām degvielu un dodamies atpakaļceļā. Nopeldamies smukajā zilajā jūrā pie bākas, nojūsmojam par skaisto dzīvi un braucam atdot rollerus. 

Atceļā uz kuģa kā ķirsis visam skaists saulriets, kura fonā kaijas pavada kuģi. 

Vēl uz kuģa dažas sarunājam, ka kāpsim Atēnu augstākajā kalnā, kas ir 2km no mūsu viesnīcas. Pārlejam baltvīnu ūdens pudelē un ejam kāpt kalnā. Kāpiens ir brīnišķīgs, jo laiks ir vēss, spīd galvu grozītājs pilnmēness, viss smaržo, cilvēku maz, kalns tiešām augsts un visa pilsēta pie kājām, kompānija ideāla. Sēžam, šūpojam kājas pāri bortam, dzeram vīnu, risinām pilnmēness rēbusus un viss atrisinās pats no sevis. 

Pie mājām satiekam pie ielas galdiņa malkojam vīnu vēl vienu koristu kompāniju. Atkal izsmejamies un šoreiz saņemam nu jau Atēnu aizrādījumu, ka jāuzvedas klusāk, jo viņiem takš vēl te jādzīvo un ir pusviens naktī. Un tad jau pietiek – ejam gulēt, rīt lidmašīna, piedzīvojums ir beidzies un ir jau arī gana.